Neskatoties uz Rietumos izplatīto uzskatu, Buda nebija ne dievs, ne dieva dēls, ne pravietis. Viņš bija drosmīgs cilvēks, kurš, tāpat kā visi, vēlējās būt laimīgs. Viņš piedzima karaliskā ģimenē, laikā starp 6. un 4. gadsimtu p.m.ē., un nodzīvoja veselus 80 gadus. Sākotnēji viņu sauca Sidhartha Gautama, vēlāk viņu sāka saukt par Budu Šakjamuni, kas burtiski nozīmē “Atmodies gudrais no Šakja dzimtas”.

Sidhartha meklēja pastāvīgu laimi, kas nekad nepārietu, un atrada to. Trīsdesmit piecu gadu vecumā, pēc ilgstoša meklējumu un dziļas meditācijas perioda, viņš guva tiešu prāta dabas pieredzi, piedzīvojot to kā neizsmeļami bagātu un nesagraujamu, un tādējādi sasniedza apskaidrību, kļūdams par Budu.

Buda apzinājās, ka prāts spēj visu un ka prātam nav robežu. Prāts spēj visu zināt un saprast, tas pastāv ārpus laika un izplatījuma ierobežojumiem. Tas nesastāv no ķīmiskiem elementiem, prāts nav tas pats, kas smadzenes. Tāpēc prātu nevar aptaustīt, atrast vai izpētīt ar mērierīcēm. Prāts ir nepersonisks, proti, tas nepieder “tev” vai “man”, un tā būtību nevar izteikt ar vārdiem. Tomēr par to var pastāstīt, aprakstot tā īpašības.

Četrdesmit piecus gadus Buda dalījās savā pieredzē ar daudziem cilvēkiem, palīdzot tiem sasniegt to pašu stāvokli. Viņš kļuva slavens ne tikai ar pamācībām par prātu, bet arī ar saviem praktiskajiem un tiešajiem padomiem jebkuram, kas pie viņa vērsās, vai tas būtu karalis vai ubags, brahmanis vai cilvēks no nepieskaramo kastas. Tāpēc līdz pat šai dienai Buda tiek uzskatīts par izcilu un unikālu figūru pasaules reliģiju vēsturē.