Rietumu pasaulē interese par budismu turpina augt. Atsevišķas ziņas par Budas mācību Eiropā sāka parādīties vēl Maķedonijas Aleksandra laikā, tomēr tuvāka Dharmas iepazīšana sākās 19. gadsimta pirmajās desmitgadēs, līdz ar orienālistikas un budoloģijas aizsākumiem. Diemžēl pirmie kontakti bija visai virspusēji, bet budisma ideja par tukšumu Rietumos tika pārprasti uztverta kā “absolūtais nekas” (nihilisma garā).

Vēlāk tie, kas pētīja budismu dziļāk – un ne tikai pēc grāmatām, ko sarakstījuši kristiešu misionāri – redzēja, ka ar tukšumu budisti saprot visu parādību savstarpējo saistību un nosacītību; to, ka ne cilvēkā, ne pasaulē nav nekā absolūta, kas nebūtu ar miljoniem saikņu saistīts ar citām pārādībām.

Rietumniekiem jaunums bija arī tas, ka budisms padara pašu cilvēku atbildīgu par savu dzīvi un laimi, stāstot par karmas likumu jeb cēloņu un seku sakarību. Šī dīvainā reliģija nemācīja ne kalpot, ne ticēt – tā piedāvāja strādāt ar sevi un meditēt, nomierinot savu prātu un iepazīstot tā dabu.

19. gadsimtā budisms kļuva par atklājumu – sākumā Eiropā, drīz pēc tam Amerikā. Protams, nenotika masveida cilvēku pāriešana citā reliģijā, taču budisms ienāca akadēmijās, universitātēs un citās augstākās izglītības mācību iestādēs. Interesanti ir tas, ka gandrīz uzreiz tas izgāja ārpus tīri intelektuāla virziena rāmjiem. Nereti Rietumi zinātnieki budologi, kas tulkoja budisma traktātus uz Eiropas valodām un rakstīja paši savus pētījumus, paši kļuva par praktizējošiem budistiem. Pakāpeniski radās budisma klubi un biedrības, bet 20. gadsimta sākumā Anglijā, Vācijā un Francijā izveidojās pirmās lielākās budisma organizācijas.

20. gadsimta pirmajā pusē Rietumu inteliģences visū popularitāti guva dzenbudisms. Tas notika, pateicoties slavenā zinātnieka un dzena popularizētāja Daisecu Teitaro Sudzuki personiskajai aktivitātei.

Lasot lekcijas par budismu ASV universitātēs, viņš spēja iedvesmot daudzus izglītotus cilvēkus, tai skaitā slavenos psihoanalītiķus filozofus Ē. Frommu un K. Jungu. Dzena ietekme ir izteikti jūtama tādu rakstnieku darbos kā H. Hese, Dž. Selindžers, Dž. Keruaks, A. Votss, R. Žeļaznijs, no tā ir iespaidojušies dzejnieki G. Snaiders, A. Ginsbergs, mākslinieki V. Van Gogs, A. Matiss, mūzikā G. Mālers un Dž. Keidžs, filosofijā A. Šveicers. 20. gadsimta 60. gados “dzena bums” pārņēma daudzas amerikāņu universitātes un piešķīra zināmu nokrāsu “bītu” kustībai.

Jauns intereses vilnis cēlās 60. gadu beigās – 70. gadu sākumā. Tas bija saistīts ar hipiju kustību Eiropā un Amerikā. Pēckara jauno ideālistu paaudze demonstratīvi noraidīja materiālās pasaules vērtības, redzot to pilnīgu nevērtību un nestabilumu. Jaunie dumpinieki meklēja jēgu prāta iespējās, tāpēc nereti devās uz Tālajiem Austrumiem, nereti – pēc narkotikām, kas tolaik vēl nebija nelegālas – taču galu galā iepazinās tur ar budismu un iedvesmoti dalījās savos iespaidos par šo mācību savā dzimtajā valstī.

“Kad dzelzs putni lidos debesīs un brauks zirgi uz riteņiem, dharma atnāks uz sarkanā cilvēka zemi” – budisma skolotāja Padmasambhavas (8. gs.) pareģojums.

Pēc tam, kad Ķīna okupēja Tibetu 1959. gadā, sākās tibetiešu lamu izceļošana uz Indiju un Rietumiem. Tibetas budisms, gadsimtiem ilgi bijis slēpts, kļuva pieejams ārzemniekiem. Sakrita visi nosacījumi tam, lai cilvēki, kas ir izauguši Eiropas un Amerikas valstīts, kā arī Krievijas nebudistiskajos apgabalos, sastaptu Budas mācību.

1970. gados tibetiešu lamas sāka aktīvi braukt uz Rietumiem ar lekcijām un iesvētīšanām – 14. Dalailama, 16. Karmapa, Sakja Trinzins, 3. Džamgons Kongtruls, Kalu Rinpoče un citi. Drīz parādījās pirmie atzītie skolotāji – eiropieši. Viens no pazīstamākajiem – dāņu izcelsmes Lama Ole Nidāls, kas ir veltījis savu dzīvi budisma izplatīšanai un tā piemērošanai mūsdienu apstākļiem.

1968. gadā Ole un viņa sieva Hanna medus mēneša laikā Nepālā iepazinās ar Viņa Svētību 16. Karmapu, Karma Kagju līnijas galvu. 1972. gadā, pēc vairāku gadu intensīvas apmācības, pēc Karmapas lūguma Ole un Hanna sāka dibināt budisma centrus Eiropā, vēlāk Amerikā un citur.

Šodien Lamas Oles Nidāla vadībā un 17. Karmapas garīgaja pārvaldībā darbojas vairāk kā 650 centri sešdesmit pasaules valstīs.